Sensorijs

Skaņa ir laikam piesaistīta parādība, ja tā netiek fiksēta, tad skaņas notikumi izskanot neatstāj aiz sevis cilvēkam uztveramas pēdas. Vienīgais, kas paliek, ir atmiņa par dzirdēto.
Ar ierakstu tehnoloģijām fiksētās skaņas ir kā atspulgi dabiskajām skaņām. Ierakstu tehnoloģijas ir kā cilvēka uztveres un atmiņas spēju padziļinājums. Izmantojot rakstītāju skaņām var piekļūt atkārtoti, tās var pietuvināt un fokusēt, manipulēt, ar kontaktmikrofoniem uztverot virsmu vibrācijas pat tauste kļūst par skaņas uztvērēju, tā aizsniedzot audiālus attālumus un dziļumus, ko bez tehnoloģiskā pastrapinājuma izdarīt nav iespējams.
“Atspulgi, cikli un transformācijas” ir skaņas kompozīcija, kura papildināta ar vizuālu skaņas reprezentāciju attēlos. Viens skaņas atspulgs, izejot transformāciju ciklu, var pārtapt veselā skaņas partitūrā. Tā konstruējot uztveramo realitāti kompozīcijā notiek virzība, no dabiskā uz abstrakto un atpakaļ. Vizuāli dabas fromas tiek nedalāmi savienotas ar skaņas spektra audumu.

Fotoattēli kā sociāli artefakti pārnes kādas norises fragmentus statiskā formātā. Fotoattēla attīstīšana uz gaismas jutīgā papīra ir ķimikāliju un ūdens mijiedarbības rezultāts; apvienojoties cilvēka slāpēm pēc arvien jaunu attēlu radīšanas un šo ķimikāliju izmantošanas, lai šos attēlus iegūtu – veidojas situatīvs paradokss. Sūzena Sontāga savā esejā “Par fotogrāfiju” atzīmē, ka fotogrāfija kalpo kā sirdsapziņas bikstītāja, kur iespaids - kādu visaptverošā fotogrāfiju klātbūtne atstāj uz mūsu ētisko uztvērīgumu - nav aplēšams. Piesārņojums ir abpusējs: gan vizuāls, gan ekoloģisks. Savukārt ūdens simboliskā nozīme vēstures gaitā ir gana daudz mitoloģizēta, ko var noreducēt līdz trim galvenajiem aspektiem: tas ir dzīvības avots, tīrīšanas līdzeklis un reģenerācijas centrs; taču evolūcijas kontekstā tas transformējas ne tikai par tehnoloģisku, bet arī ekonomisku un politisku instrumentu. Tas ir “jaunais nākotnes zelts”.

Darbs sevī apvieno fotogrāfijas tapšanas materialitātes un cilvēka ekosistēmiskās aktivitātes mijiedarbību. Iepludinot ūdenī fotoķīmijas fragmentus, un fiksējot tos uz gaismas jutīgā fotopapīra, atklājas biomorfiski elementi. Tā vien šķiet, ka šīs ainavas fiksējumi atklāj jaunus, vēl nenoformējušos nākotnes organismus.

“100 procenti” ir tīša atkāpe no ierastā virtuālās izstādes formāta, ar mērķi meklēt platformai brīvākus un atbilsošākus izteiksmes līdzekļus reālu un virtuālu darbu eksponēšanai.
Apskatot virtuālās izstādes, galvenā problēma ir reālu darbu pārveidošana digitālā formātā, kas noņem informācijas slāņus. Zaudētā informācija ir jākompensē.
“100 procenti” ir virtuāla izstāde ar digitāliem 3D darbiem. Izstādē tiek izcelti divi svarīgi lietotāja pieredzes (UX) izaicinājumi: darbu optimizācija un darba informācija. Vislabākos piemērus par optimizāciju var smelties no datorspēļu izstrādes metodēm, proti, detalizācijas līmenis (LOD) balstoties uz kameras attālumu no objekta. “100 procentos” šis detalizācijas līmenis ir apgriezts, attiecīgi, jo tuvāk pienāk, jo raupjāks modelis. Tā atklājot virtuālās realitātes konstrukcijas.
Izstādē “100 procentos” tiek piedāvāts viedais palīgs, kas atpazīst un ierāmē darbus, līdzīgi kā YOLO (You only look once) algoritms. Izstādes “100 procenti” stils ir pretējais ierastajam izstādes formātam. Precīzas arhitektūras vietā tiek piedāvāta organiska, gandrīz āpruszemes telpa.

Autors darba radīšanā ir izmantojis lauku ierakstus ar 96Khz semplēšanas frekvenci un 24bit kvantizāciju, atstājot frekvences, kas ir ārpus cilvēka dzirdes uztveres. Iespējams, ka mūsu ķermenis tās reģistrē ar citām maņām. Arī skaņdarba spektogrammā ir redzama augsto frekvenču klātbūtne.
Klausoties kompozīciju “Trokšņu tehnokrātija”, autors piedāvā doties elektroakustiskā pastaigā pa Jaunpagasta “Saliņu” māju pagalmu, mēģinot saklausīt putnu balsis, kaimiņa auto traukšanos pa netālo grants ceļu, mušas lidojumu un bezrūpīgu sienāžu čīgāšanu. Kompozīcijas tapšanā izmantota binaurāla skaņas apstrādes tehnika t.i. psihoakustiski manipulējot ar skaņas tembra, laika, skaļuma atšķirībām katrā no stereo skaņas kanāliem, tiek radīts priekšstats vai sajūta par akustiskās telpas izmēriem, objektiem tajā un skaņas avotu lokācijām. Binaurālā efekta labākai pieredzei kompozīcijas baudīšana paredzēta ar stereo austiņu palīdzību. Kompozīciju papildina tās skaņas spektra analīzes attēli.

* Labākai binaurālā efekta uztverei, ir ieteicams izmantot austiņas.

Sensorais pavērsiens un realitātes izjūta:
par dažām idejām mediju un mākslas saskarsmes punktā

Sekojot audiovizuālo un digitālo mediju attīstībai, 20. gs. socioloģija un mediju teorija atklāja pētniecībai medijspefiskos fenomenus un jauno akustisko telpu (izmantojot Maklūena terminu), kas liek apšaubīt (sociālās) realitātes jēdzienu kā konstruētu, simulētu un viltojamu. Tas parādīja arī to, ka sensorā uztvere tikusi saraustīta, liekot mūsu kutūrā vienu jutekliskās uztveres sistēmu (vizuālo) pāri citām, tādējādi iniciējot to, ko daži autori (Howes, 2006, Lauwrense, 2012) dēvē par “sensoro pavērsienu” antropoloģijā, socioloģijā ģeogrāfijā, mediju un komunikācijas zinātnē un mākslās 20. gadsimta beigās. Ņemot vērā, ka cilvēka jutekliskās uztveres mediatizētais stāvoklis pēdējo gadu desmitu laikā kļuvis daudz intensīvāks (Jones, 2006) ir svarīgi pārspriest jaunos ceļus un aspektus, kādos mūsu realitātes izjūta un attiecības ar socialitāti tiek pakļautas rekonstrukcijai un pārveidei. Vēlos runāt par dažiem no šiem aspektiem saistībā ar mākslu kā estētisko pieredzi un eksperimentēšanas lauku.

Lasīt rakstu (PDF)

Pastarpinātība kā cilvēka nosacījums

Racionālisma filozofijas tēvs Renē Dekarts kaitinoši skaidri parādīja, ka starp cilvēka apziņu un ārpasauli – jeb vietu, no kuras it kā pienāk maņu dati – pastāv nepārvarama plaisa. Viņa kolēģi empīriķi norādīja, ka, pat ja tā ir tiesa, nekur citur kā no neuzticamajiem maņu datiem mēs neiegūsim neko, kas var pretendēt uz zināšanu vai vismaz informācijas statusu. Šo strīdu līdz mēģināja risināt Imanuels Kants ar savu lielo darbu ap fenomenu un noumenu nošķīrumu, bet panāca tikai to, ka filozofi vēl ilgi turpināja un turpina strīdēties par maņu datu statusu. Bet mūs, pārfrāzējot mākslas zinātnieci un antropoloģi Karolīnu Džounsu, tas uztrauc aizvien mazāk. Kūstošā vaska lode, par kuru tā brīnījās Dekarts, un virtuālā, pastarpinātā un pastiprinātā realitāte, kas pārņēmusi mūsu ikdienu, neatšķiras savā dziļākajā materiālajā būtība, taču ļoti atšķiras veidā, kā ar to sadzīvojam un arī – satraucamies. Sapnis par ticamu intersubjektivitāti šķiet attālināmies, un varbūt jaunos medijus pieņemoša un iekļaujoša, un ekspluatējoša māksla ir tās pēdējā cerība.

Lasīt rakstu (PDF)